Darbojos ar bērniem jau kopš 1988. gada, bet manas pedagoģiskās gaitas sākās vēl agrāk – kā vecākajai māsai piecu bērnu ģimenē. Tieši šajā laikā es sāku saprast, ka mana loma ģimenē ir skolot, vadīt un iedvesmot. Jau toreiz es atklāju, ka vienīgais veids, kā ieinteresēt bērnus, ir radīt vidi, kas rosina iztēli, rada pozitīvas emocijas un aicina uz radošu darbošanos.
Šī atziņa mani ir pavadījusi visā manā ceļā darbā ar bērniem. Paralēli savām aktivitātēm esmu nepārtraukti izglītojusies, meklējot jaunus veidus, kā uzrunāt bērnus un rosināt viņu interesi par pasauli. Laikam ejot, es arvien vairāk pievērsos ne tikai mācību saturam, bet arī harmonijas un ētikas nozīmei izglītošanās procesā.
Kā profesionāle esmu dziļi izpratusi individuālās pieejas nozīmīgumu. Uzskatu, ka veiksmīgai bērna izaugsmei nepieciešama ne tikai sadarbība ar ģimeni, bet arī komandas darbs, kas nodrošina bērnam pilnvērtīgu atbalstu. Ar gadiem manas metodes ir kļuvušas strukturētākas un pārdomātākas – plānošana un kārtība aktivitātēs ar bērniem nu ir neatņemama mana darba sastāvdaļa.
Brieduma gados esmu pievērsusi īpašu uzmanību sensorikas nozīmei bērnu attīstībā. Taču pasaku radīšana, ceļojumi iztēles pasaulē un zināšanu apgūšana caur radošām aktivitātēm man joprojām ir tikpat svarīgi kā toreiz, kad bērnībā saviem brāļiem un māsām ābeļdārzā “uzbūru” atrakciju parku. Šī pieredze ir kļuvusi par manu pamatu – dzīves garumā veidotu pieeju bērnu izglītošanai, kurai cauri vijas iztēle, mīlestība un aizrautība.
Tagad aktīvo darbu ar bērniem esmu nolikusi malā, taču mana sirds un prāts joprojām ir piepildīti ar pieredzi un “bagātībām”, ko vēlos nodot tālāk. Esmu dziļi pateicīga par pēdējiem divdesmit gadiem, kuros man bija uzticēti mazie “rūķu” bērni – viņi bija mans iedvesmas avots, mana dzīves skola un mans prieks. Tieši darbs ar viņiem manī radīja pārliecību, ka tas, ko daru, ir ne tikai svarīgi, bet arī vērtīgi.
Kad satieku nu jau pieaugušos “rūķus” un redzu, kādi forši, stipri un brīnišķīgi cilvēki viņi ir kļuvuši, mana sirds piepildās ar lepnumu un gandarījumu. Viņu pateicības vārdi un atmiņas par kopā pavadīto laiku man atgādina, cik nozīmīgs ir katrs ieguldījums bērna dzīvē. Tas, ka viņi joprojām atceras un novērtē, dod dziļu jēgu manam darbam un stiprina pārliecību par to, cik svarīgi ir dalīties savā pieredzē un zināšanās.
Tagad mana misija ir sniegt atbalstu un dalīties ar savu redzējumu par bērnu izglītošanu – par to, kā caur pozitīvu vidi, atbalstu un iztēli mēs varam palīdzēt bērniem augt par harmoniskiem, radošiem un spēcīgiem cilvēkiem.
Mīlestībā daloties – Sandra