Pedagogs parāda lapu. Bērns pienāk, pieskaras tās malai un ievēro caurumiņu. Kad sākas garāks skaidrojums, bērns dodas prom. Vai viņš nespēj pievērst uzmanību? Šajā situācijā viņš jau bija ieinteresēts. Nākamais pedagoga uzdevums ir palīdzēt pāriet no pamanīšanas uz bērnam saprotamu darbību.
Ko mēs saucam par uzmanību?
Ikdienā vārds “uzmanība” aptver vairākas darbības. Bērns kaut ko pamana un pievēršas tam; atlasa šobrīd svarīgo; turpina darbību; vajadzīgajā brīdī pārslēdzas. Šīs darbības nav savstarpēji aizstājamas. Pamanīt košu priekšmetu vēl nenozīmē atcerēties noteikumu, gaidīt savu kārtu un pabeigt uzdevumu. Uzmanības pētniecībā nošķir modrību, orientēšanu un izpildkontroli; pedagoģiskie vārdi “netīšā” un “tīšā” nav precīzs katra smadzeņu tīkla nosaukums. [5]
Netīšā uzmanība: kaut kas piesaista bērnu bez iepriekš pieņemta nodoma pievērsties — lapas kustība, skaņa, neparasta forma. Tīšā uzmanība: bērns cenšas vadīt pievēršanos atbilstoši mērķim, piemēram, no vairākām lapām atrod tieši tādu, kādu vienojies meklēt. Interese un apzināta vadība vienā darbībā var pastāvēt kopā. [5]
Ieinteresējošs ievads palīdz bērnam pievērsties, bet tam jāseko bērna paša darbībai. Uzmanības vadīšana attīstās pakāpeniski: pieaugušais sākumā palīdz, bet vēlāk arvien vairāk atbildības par darbības turpināšanu pārņem bērns. Netīšā un tīšā uzmanība nav divi pilnīgi nošķirti attīstības posmi. [1, 2, 5]
Kopīgā uzmanība un pieaugušā atbalsts
Kopīgās uzmanības situācijā bērns un pieaugušais pievēršas vienam objektam vai notikumam un savstarpēji dalās par to. Pedagogs pamana bērna interesi, pievienojas un palīdz to turpināt. Nav jāprasa nepārtraukts acu kontakts: bērns var sekot norādei, darboties ar priekšmetu vai atbildēt ar žestu.
Piemēram, pedagogs saka: “Tu atradi caurumiņu! Paskatīsimies arī lapas otrā pusē.” Viņš palīdz palikt pie tā paša izpētes jautājuma, nevis uzreiz piedāvā jaunu pārsteigumu. Illinois vadlīnijās uzmanības regulācijas attīstība saistīta ar bērnam nozīmīgu mijiedarbību un pieaugušā pielāgotu vidi. [2]
Cik ilgi bērnam vajadzētu spēt darboties?
Nav vienas minūšu tabulas, ar kuru noteikt katra 2–3, 3–5 vai 5–7 gadus veca bērna uzmanības robežu. Atsevišķi jāaplūko paša izvēlēta rotaļa, pieaugušā vadīts uzdevums un visas nodarbības ilgums. Tajās bērnam ir atšķirīga izvēle, valodas un atmiņas slodze, kustību iespējas un vajadzīgais atbalsts. Uzmanība ievērojami mainās atkarībā no situācijas. [4]
Konkrēts orientieris: CDC piecu gadu attīstības sarakstā norādīta uzmanības pievēršana 5–10 minūtes darbībās, piemēram, stāsta klausīšanās vai radošā darbošanās laikā; ekrānlaiks tajā neietilpst. CDC orientieri apraksta prasmes, ko līdz attiecīgajam vecumam spēj vismaz 75% bērnu. Tā nav prasība sēdēt nekustīgi, nodarbības garuma recepte vai diagnozes kritērijs; saraksts neaizstāj standartizētu attīstības izvērtēšanu. [3]
Pedagogam noderīgāks jautājums par “Vai viņš jau nosēdēja vajadzīgās minūtes?” ir: “Ko bērns spēja izdarīt, kāds atbalsts bija vajadzīgs un kas palīdzēja atgriezties?” Ja pieraksta ilgumu, līdzās jānorāda konkrētā darbība un apstākļi.
Vecumposmi un pielāgojami piemēri
Šie ir pedagoga veidoti izmēģinājumu piemēri, nevis vecuma pārbaudījumi. Tos pielāgo konkrētā bērna pieredzei un darbībai. Harvard rotaļu ceļvedis atšķir atbalstu maziem bērniem, 3–5 un 5–7 gadu grupai un rosina grūtību palielināt pakāpeniski. [1]
2–3 gadi — viena saprotama darbība kopā
Situācija: uz paplātes ir divas lielas, tīras lapas un groziņš. Pedagogs ļauj bērnam izvēlēties un aptaustīt lapu.
Pedagoga vārdi: “Paņem lapu. Ieliec groziņā!” Vispirms var parādīt darbību, tad piedāvāt bērnam pamēģināt. Atkārtojumā bērns drīkst būt vadītājs, bet pedagogs atdarina viņu.
Atvieglojums: atstāt vienu lapu, groziņu pievirzīt tuvāk, izmantot žestu. Ja krāsu nosaukumi vēl nav droši, tos nepadarīt par šķērsli pašai darbībai.
Ko vērot: vai bērns pievienojas, veic darbību un piedalās vēl vienā apmaiņā ar pedagogu. Ja interese izsīkst, pabeigt ar saprotamu noslēgumu: “Lapa groziņā. Gatavs.” Materiāli ir pieaugušā uzraudzībā.
3–5 gadi — saglabāt vienu noteikumu
Situācija: bērns izvēlas dažas lielas lapas. Vienojas tās šķirot pēc vienas pazīmes, piemēram, lieluma. Salīdzināšanai noliek divus atšķirīga lieluma paraugus.
Pedagoga vārdi: “Lielās liekam šeit, mazās — šeit. Kur liksi šo?” Pēc izvēles: “Tu salīdzināji ar paraugu.”
Atvieglojums: samazināt lapu skaitu, atstāt paraugus redzamus un vienu reizi šķirot kopā. Neprasīt vienlaikus šķirot pēc krāsas, lieluma un formas.
Ko vērot: vai bērns atceras izvēlēto pazīmi, izmanto paraugu un pēc īsa atgādinājuma turpina. Kad tas kļūst viegli, bērns pats piedāvā citu šķirošanas pazīmi; noteikumu maina tikai pēc skaidras vienošanās.
5–7 gadi — izplānot un pārbaudīt
Situācija: bērns veido lapu rakstu pēc paša izvēlēta atkārtojuma, piemēram, liela–maza–maza. Vispirms izveido sākumu, tad turpina un pārbauda.
Pedagoga vārdi: “Kāds būs tavs noteikums? Parādi sākumu. Kā pārbaudīsi, vai raksts turpinās tāpat?” Bērns var pievienot kustību: ar plaukstu piesist lielo, ar pirkstu — mazās lapas.
Atvieglojums: sākt ar liela–maza, turēt sākuma paraugu redzamu, piedāvāt kopīgu pārbaudi. Ja lapu izmēri nav skaidri atšķirami, izvēlēties citus materiālus.
Ko vērot: vai bērns nosauc vai parāda plānu, to izmanto un pamana vietu, ko vēlas izlabot. Nākamais solis var būt sava noteikuma paskaidrošana draugam, nevis vienkārši ilgāka sēdēšana.
Kas var mainīt bērna iesaisti?
Pirms prasību palielināšanas izskatām vairākus iespējamos apstākļus. Šis ir pedagoģiskas situācijas analīzes saraksts, nevis cēloņu diagnoze.
- Interese un jēga: vai bērns saprot, ko ar materiālu var paveikt un kāpēc to darām?
- Grūtība un valoda: vai norāde saprotama; vai jāatceras pārāk daudz vienlaikus; vai darbība jau nav pārāk viegla?
- Vide: vai uz galda ir tikai vajadzīgais; vai sarunai netraucē fona skaņa un kustība?
- Pašsajūta: vai bērns ir noguris, izsalcis, jūtas neērti vai satraukts; vai vajadzīga kustība, atelpa vai tuvums?
- Individuālā pieredze: vai bērns pazīst materiālu, valodu un darbības veidu; vai piemērotāks būtu darbs pārī vai mazā grupā?
Interesei piesaistīta izvēle un pielāgojumi ir UVA CASTL ieteikumu daļa; Illinois uzsver arī mijiedarbību un kairinājumu samazināšanu. [2, 4] Viens neizdevies uzdevums nepasaka, kurš apstāklis bijis izšķirošs.
Kā vingrināt ikdienā?
Izvēlēties vienu nelielu mērķi. Atdarināšanā bērns seko darbībai; meklēšanā patur prātā vienu pazīmi; šķirošanā izmanto noteikumu; galda spēlē sagaida savu gājienu; kopīgā stāstā turpina iesākto domu. Šīs ir iespējas vingrināt prasmes konkrētajā darbībā, nevis solījums par vienas spēles universālu ietekmi. [1]
Praktiska secība: pamanām → bērns pats izdara → atkārtojam ar vienu skaidru noteikumu → pārbaudām → noslēdzam. Nākamajā reizē pagarina vai sarežģī vienu daļu, ja bērns gatavs. Atbalstu mazina pakāpeniski: sākumā rāda, vēlāk norāda uz paraugu, tad ļauj bērnam pašam pārbaudīt.
Kad turpināt, palīdzēt vai dot atelpu?
Turpināt, ja bērns pēta, izmēģina, salīdzina vai pats atgriežas. Nav jāmaina darbība tikai tāpēc, ka ievads jau beidzies.
Palīdzēt, ja bērns grib piedalīties, bet apstājas pie neskaidra soļa. Saīsināt norādi, parādīt sākumu vai noņemt daļu materiālu. Pajautāt: “Parādi, ko darīsi vispirms.”
Piedāvāt atelpu vai citu iesaistes veidu, ja pēc pielāgojuma darbība joprojām ir par grūtu vai bērnam redzams nogurums un diskomforts. Var piecelties un aiznest lapu uz grozu, tad izvēlēties, vai atgriezties.
Vērojam atbildes, darbības un atgriešanos pie mērķa, ne tikai skatienu un sēdēšanu. Atsevišķā situācijā nediagnosticējam uzmanības traucējumus. Ja grūtības atkārtojas dažādās situācijās, būtiski ierobežo līdzdalību vai ir zudušas agrāk apgūtas prasmes, pārrunājam konkrētus novērojumus ar ģimeni un vienojamies par atbilstoša speciālista iesaisti. [3]
Ko ieviest grupā
Nākamajā darbībā izmēģiniet vienu īstu priekšmetu, vienu skaidru norādi un redzamu darbības noslēgumu. Pierakstiet, kādu atbalstu bērns izmantoja. Citā reizē mainiet vienu apstākli un salīdziniet šī paša bērna līdzdalību līdzīgā situācijā.
Pielikuma A4 lapa palīdz fiksēt situāciju, piesaisti, bērna darbību, palīdzējušo atbalstu un nākamo soli. Tā nav bērnu sarindošanas vai diagnozes lapa.
Avoti
Novērojumu un atbalsta lapa pedagogam
Viena A4 lapa, kur pierakstīt situāciju, bērna darbību, palīdzējušo atbalstu un nākamo soli.
LEJUPIELĀDĒ NOVĒROJUMU LAPU — PDF